Psilocybins Injectable opiates Orange White Diskusija: Psilocibīni un injicējamie opiāti

HEISENBERG

Administrator
ADMIN
Joined
Jun 24, 2021
Messages
1,654
Solutions
2
Reaction score
1,770
Points
113
Deals
666
Psilocibīni un injicējamie opiāti

Psilocibīns ir dabā sastopams psihedēliskais savienojums, kas atrodams dažās sēņu sugās, kuras parasti dēvē par "burvju sēnēm". Pēc norīšanas psilocibīns organismā pārvēršas par psilocīnu, kas ir aktīvais metabolīts, kurš izraisa psihoaktīvo iedarbību.

Psilocibīna galvenais darbības mehānisms ir serotonīna - neirotransmitera, kam ir būtiska nozīme garastāvokļa, izziņas un uztveres regulēšanā - modulācija. Piesaistoties serotonīna receptoriem, īpaši 5-HT2A, psilocibīns pastiprina noteiktu smadzeņu reģionu uzbudināmību, jo īpaši prefrontālajā garozā, kas ir iesaistīts augstāka līmeņa funkcijās, piemēram, domāšanā, uzmanības un lēmumu pieņemšanā. Šī paaugstinātā uzbudināmība palielina savienojamību starp dažādām smadzeņu zonām, kas parasti tieši nesazinās, un tas palīdz izskaidrot psilocibīna ceļojuma laikā novērotās dziļās apziņas, uztveres un emociju izmaiņas.

Viena no psilocibīna iedarbības galvenajām iezīmēm ir tā ietekme uz noklusējuma režīma tīklu (DMN) - smadzeņu reģionu tīklu, kas saistīts ar pašreferējošu domāšanu, ego un laika uztveri. Normālos apstākļos DMN ir relatīvi aktīvs, nodrošinot vienotu pašapziņas apziņu un palīdzot uzturēt stabilu identitātes izjūtu. Tomēr psilocibīns uz laiku samazina DMN aktivitāti, izraisot ego izzušanu - parādību, ko bieži apraksta kā "ego nāvi" vai vienotības sajūtu ar Visumu. Tiek uzskatīts, ka šī DMN aktivitātes samazināšanās veicina mistiskus vai garīgus pārdzīvojumus, par kuriem ziņo daudzi psilocibīna lietotāji.


Injicējamie opiāti, piemēram, heroīns, morfijs un fentanils, ir spēcīgas narkotikas, kas iedarbojas, saistoties ar specifiskiem receptoriem galvas smadzenēs, muguras smadzenēs un citās ķermeņa daļās. Šie receptori, kas pazīstami kā opioīdu receptori, ir daļa no endogēnās opioīdu sistēmas, kas palīdz regulēt sāpes, atlīdzību un emocionālās reakcijas. Kad tiek ievadīti injicējami opiāti, tie imitē dabiskās organisma sāpju remdējošās ķīmiskās vielas, piemēram, endorfīnus, taču to iedarbība ir daudz spēcīgāka un ilgstošāka.

Pēc injekcijas šie opiāti ātri nonāk asinsritē un šķērso hematoencefalisko barjeru, sasniedzot centrālo nervu sistēmu. Galvenie opioīdu receptori, kas iesaistīti šo zāļu iedarbībā, ir mu-opioīdu receptori. Kad šos receptorus aktivizē opiāti, tie samazina sāpju signālu pārraidi, kavējot tādu neiromediatoru kā substance P un glutamāts, kas ir saistīti ar sāpju sajūtu, izdalīšanos. Tas izraisa spēcīgu analgētisku (sāpes remdējošu) iedarbību, tāpēc opiāti ir efektīvi spēcīgu sāpju remdēšanai.

Papildus sāpju mazināšanai opiāti izraisa arī virkni citu efektu. Viena no ievērojamākajām ir spēcīga eiforijas jeb "uzplūduma" sajūta, īpaši tādu narkotiku kā heroīns gadījumā, ja tās tiek ievadītas intravenozi. Šo eiforijas sajūtu izraisa strauja dopamīna izdalīšanās smadzeņu atalgojuma ceļos, jo īpaši tādās zonās kā nucleus accumbens. Dopamīns ir neirotransmiters, kam ir galvenā loma baudas un atalgojuma izjūtās, un dopamīna pieplūdums pēc opiātu injicēšanas pastiprina uzvedību, meklējot narkotikas, veicinot augstu atkarības potenciālu.

Opiāti ietekmē ne tikai sāpju uztveri, bet arī emocionālo un psiholoģisko stāvokli. Tie mazina trauksmi un rada miera sajūtu un atsvešinātību no stresa. Tomēr, lietojot atkārtoti, smadzenes pielāgojas narkotiku klātbūtnei, izraisot toleranci, kad ir nepieciešamas arvien lielākas devas, lai sasniegtu tādu pašu iedarbību. Šī tolerance veicina atkarības ciklu, jo lietotāji palielina devas, lai uzturētu vēlamo eiforijas vai sāpju remdēšanas līmeni. Laika gaitā attīstās fiziska atkarība, kas nozīmē, ka organismam ir nepieciešama narkotika, lai normāli funkcionētu, un, ja narkotikas nav, rodas atcelšanas simptomi.


Psilocibīna un injicējamo opiātu kombinācija var izraisīt sarežģītu efektu mijiedarbību to atšķirīgās farmakoloģiskās darbības dēļ. Psilocibīna spēja izraisīt dziļas emocionālas un uztveres pārmaiņas var pastiprināt opiātu izraisīto eiforijas subjektīvo pieredzi, potenciāli izraisot dziļāku disociāciju vai apjukumu. Tomēr psilocibīns var izraisīt arī trauksmi vai paranoju, īpaši kombinācijā ar opiātu izraisīto sedāciju, apgrūtinot emocionālo pieredzi.

Injicējamo opiātu ietekme uz centrālo nervu sistēmu rada ievērojamas briesmas, jo īpaši to nomācošā darbība uz elpošanu. Psilocibīna psihoaktīvā iedarbība to nemazina, un lietotāji var mazāk apzināties vai mazāk reaģēt uz dzīvībai bīstamo elpošanas nomākumu, kas var rasties, lietojot lielas opiātu devas, tādējādi palielinot pārdozēšanas risku.

Pētījumos tiek pētīts arī psilocibīna potenciāls opioīdu atkarības ārstēšanā, jo tas var palīdzēt mazināt alkas un atbalstīt psiholoģisko dziedināšanu kontrolētā terapeitiskā vidē. Tomēr ir ierobežoti dati par šo zāļu kombinēšanu.

Mēs neesam saskārušies ar apstiprinātiem datiem par akūtiem un letāliem stāvokļiem, kas saistīti ar šo kombināciju. Tajā pašā laikā nav pazīmju, kas liecinātu par vērtīgiem pozitīviem rekreatīviem efektiem, kas varētu nosegt šīs kombinācijas riskus.

Galu galā šī kombinācija rada ievērojamu risku, jo īpaši opiātu spēcīgās un potenciāli letālās elpošanas sistēmas iedarbības dēļ.

🟠 Ņemot vērā iepriekš minēto, mēs iesakām šo kombināciju lietot ļoti piesardzīgi.
 
Last edited by a moderator:
Top